Putina militāro ofensīvu varēja novērst tikai ar Ukrainas pievienošanos NATO un Eiropas Savienībai

25.02.2022. Partijas “Republika” līdzpriekšsēdētājs un agrākais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens norāda, ka Putina intervencija Ukrainā ir signāls Rietumu valstu līderības norietam. Rietumu līderiem bija iespēja spert drosmīgu soli un vismaz uzsākt Ukrainas uzņemšanu NATO, kas tā arī astoņu gadu laikā kopš kara sākuma Ukrainā 2014.gadā netika izdarīts, un tā rezultāts ir jauns karš. Vienlaikus Ģirģens aicina valdību nekavējoties pieņemt atbildīgus un finansējumā balstītus lēmumus iekšējās drošības stiprināšanā.

“Mums ir jābūt gataviem, ka Putina apetīte nemazināsies. Tagad kā nekad Eiropas Savienībai un NATO ir jākļūst stiprākiem un jāmācās no kļūdām, ko pieļāva 2014. gadā un šobrīd. Esam priekšvakarā, pēc kura mainīsies pasaules karte un esošā diplomātija būs zaudējusi sabiedrības uzticēšanos. Maigās diplomātijas un sankciju draudu politika Putinam ir cietusi fiasko – Ukrainas neuzņemšana NATO un Eiropas Savienībā šobrīd spēlē lielu lomu reģiona mieram. Arī Latvijai jāuzņemas daļa atbildības, jo mūsu politiķi, no kuriem daļa ir savos amatos valdībā un Eiropas Parlamentā jau kopš pirmā Ukrainas kara un Krimas aneksijas, par maz uzstāja par Ukrainas uzņemšanu minētajās organizācijās. Bet tieši solījumi Ukrainai, ka tā var cerēt uz rietumu atbalstu un tuvināšanos ar Eiropu, deva tai drosmi nostāties pret Krievijas politiku,” norāda agrākais iekšlietu ministrs, partijas “Republika” līdzpriekšsēdētājs Sandis Ģirģens.

Ģirģens aicina arī Latvijas politiķus izvairīties no nacionālā naida kurināšanas, piemēram, nav pieņemami Nacionālās Apvienības politiķa Jāņa Dombrava publiskie izteikumi TV24, kur viņš vēršas pret krievu tautības cilvēkiem: “Putins nav visa Krievijas tauta. Mēs redzam, ka Krievijā protestos iziet ļoti daudz iedzīvotāju, kuri neatbalsta Putina rīcību. Mums tieši pretēji ir jādara viss, lai veidotu tiltu ar krievu sabiedrību, kas nevēlas atbalstīt Putina režīmu, jo to var gāzt tikai no iekšpuses. Nevienas pasaules sankcijas to nesalauzīs tā, kā pati tauta. Arī Latvijā mēs nedrīkstam pieļaut sabiedrības segregāciju – tam ir jāpieliek punktu. Politiķiem šobrīd ir jādomā ar vēsu prātu, nevis jāizrāda emocijas.”

Bijušais ministrs norāda, ka šobrīd Latvija nedrīkst pieļaut vairs kļūdas. Viena no pirmajām prioritātēm ir saistīta ar drošības stiprināšanas jautājumiem: “Latvija ir visvājākais ķēdes posms Baltijā tieši iekšējās drošības jautājumos. 30 gadus šī joma ir vājināta un tagad steidzami ir jāatrod pietiekams finansējums, lai tuvākajos gados varētu to stiprināt. Armija ar 2% no IKP finansējumu ir viens, bet mēs redzam, cik lielu lomu jebkurā konfliktā spēlē tieši iekšējās drošības dienesti. Mūsu operatīvās krīzes vadības centrs ir arhaisks, būtu godīgi teikt, ka tā nav tādā mūsdienu tehnoloģiskās pasaules izpratnē – valdības vadītājs tā arī neatbalstīja ieceri par jauna centra izveidi, neredzot tam aktualitāti – šobrīd ceru, ka šis jautājums tiks operatīvi sakārtots,” atzīst Sandis Ģirģens.

Bijušais iekšlietu ministrs norāda, ka Latvijai ir robeža ar divām agresoru valstīm – Krieviju un Baltkrieviju, bet robežas aizsardzības stiprināšanas jautājums arī vienmēr atradies otrajā plānā. Šobrīd ir jādomā, kā maksimāli nodrošināt drošību visaugstākajā līmenī, lai aizkavētu sauszemes iebrukumus.

Vēl kā vienu virzienu, uz kuru ļoti nopietni būtu jāstrādā, ir enerģētikas un pārtikas rezerves – cik ilgi Latvija var sevi uzturēt, ja pienāk tā saucamā X stunda. “Domāju, ka šobrīd līdz ar notikumiem Ukrainā pandēmija mūsu valstī ir beigusies – ir jāsāk rūpīgi gatavoties mūsu robežu aizsardzībai, apzinoties, ka esam blakus divām agresoru valstīm. Ir jāizdara savi mājas darbi, kuriem līdz šim valdības nekad neatrada līdzekļus. Vairs nav izvēles un Latvijai ir jābeidz būt humānākajai valstij pasaulē, izliekoties, ka nekas nav jādara drošības jomā,” norāda Ģirģens.

Par valsts attieksmi pret drošību liecina arī finansējums iekšējai drošībai. Piemēram, pērn Lietuvā 2021. gada budžetā iekšlietām tika atvēlēti 845 miljoni eiro jeb 302 eiro uz iedzīvotāju. Igaunijā – 446 miljoni eiro jeb 335 eiro uz iedzīvotāju. Savukārt Latvijā – 429 miljoni eiro jeb tikai 227 eiro uz iedzīvotāju.